Valsts mākslas muzeja darbinieki

Par jaundibinātā Latvijas Valsts mākslas muzeja darbību gādāja pavisam neliels darbinieku štats. Aiz muzeja publiski redzamās ekspozīciju un izstāžu dzīves fasādes Rīgas pilī sarežģītos un nepietiekama budžeta ierobežotos apstākļos ikdienas darbu veica konkrēti cilvēki.

Valsts mākslas muzejā no paša sākuma par direktora Burkarda Dzeņa palīgu kopš 1920. gada 15. marta strādāja Rīgas mākslinieku grupai piederīgais gleznotājs Konrāds Ubāns (1893–1981). Ar modernistu paaudzei labvēlīgo tēlnieku viņu jau Pirmā pasaules kara gados bija vienojusi iesaiste kopīgos latviešu mākslas dzīves notikumos, pēcāk – darbība Mākslas darbu aizsardzības komisijā. Uzticot gan administratīvus, gan praktiskus uzdevumus, Ubānam jaunajā kultūras iestādē tika dota iespēja līdzdarboties arī eksperta lomā. Ārpus muzeja Dzeņa kolēģis atlicināja laiku Pārdaugavas skatu un nomaļu ielu gleznošanai plenērā, pievērsās laikabiedru portretēšanai, un 1922. gadā ar Kultūras fonda atbalstu kā viens no pirmajiem stipendiātiem devās uz Parīzi, bet pāris gadus vēlāk saņēma Kultūras fonda prēmiju. Direktora palīgs muzejā nostrādāja līdz 1925. gada 1. aprīlim, kad budžeta samazināšanas dēļ šo štata vietu pēc Ministru kabineta lēmuma likvidēja. Dzeņa lūgums atjaunot posteni neguva atbalstu un līdzgaitnieku nācās atlaist. Tā paša gada vasarā Ubānu apstiprināja par glezniecības klases vadītāju Latvijas Mākslas akadēmijā, kurp tās rektors Vilhelms Purvītis jau 1923. gadā bija viņu aicinājis.

 

1920. gada decembrī par muzeja darbvedi pieņēma rakstnieku un tulkotāju Dāvidu Vecaukumu (1890–1969), kurš plašāk pazīstams ar literāta pseidonīmu Valts Dāvids. Paralēli lietvedības pienākumiem Vecaukums sastādīja visus pirmās brīvvalsts laikā izdotos krājuma katalogus – “Vadoni pa Latvijas Valsts mākslas muzeju” (1926) un tam sekojošos pirmo (1929) un otro papildinājumu (1936), kā arī sniedza presei detalizētus pārskatus par institūcijas darbību.1 1937. gadā ilggadējā muzeja ierēdņa ieguldījums tika novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni. No 1944. gada 14. oktobra līdz 1945. gada 15. martam Vecaukums pēc Dzeņa došanās bēgļu gaitās uz Vāciju palika viņa vietā par direktora pienākumu izpildītāju. Ar sociāldemokrātiem saistītais rakstnieks starpkaru laikā publicējies dienas presē un literārajos žurnālos “Domas”, “Ritums”, “Virziens” un citos, atdzejojis un tulkojis no vācu, krievu un franču valodas, rakstījis apskatus par latviešu un cittautu literatūru. Valta Dāvida vienīgais dzejoļu krājums “Dvēseles iela” (1970) laists klajā pēc autora nāves.

 

1926. gadā Dzenis lakoniski atskaitījies Izglītības ministrijai par toreizējo personālu: “Muzeja vadība uzticēta direkcijai – direktoram un darbvedim. Muzeja direktors pēc nodarbošanās ir tēlnieks un Latvijas mākslas akadēmijas lietišķās tēlniecības meistardarbnīcas docents. Viņš beidzis Štiglica mākslas skolu, Pēterpilī (Krievijā) ar mākslinieka grādu. Muzeja darbvedis pēc profesijas literāts ar mājas izglītību. Muzeja uzraudzē darbojas trīs apkalpotāji.”2 Tie paši muzejam uzticīgie trīs kalpotāji – Krišjānis Zirnis, Jēkabs Pētersons un Anlīze Grabovska –turpināja strādāt arī nākamajā desmitgadē. Grabovska mita nelielā dienesta dzīvoklī Rīgas pilī – “istabā ar plīti” – un uzraudzīja muzeju, arī kad tas bija slēgts. Kurināmo muzeja krāsnīm sagatavoja nolīgts “malkas vīrs” Indriķis Valters. Laika gaitā, paplašinoties muzeja telpām un ekspozīcijām, komandai uzraugu posteņos pievienojās Jūlijs Repe, Kārlis Vēvers, Vilis Dzelzkalns, Jānis Zibens un kancelejas darbiniece Mirdza Zibene. 20. gadsimta 30. gadu pirmajā pusē, uzticot līdzdalību kartotēkas izveidē un mākslas priekšmetu fotografēšanu, kā inteliģentos bezdarbniekus nodarbināja jaunākās paaudzes māksliniekus Oskaru Norīti, Arturu Jūrasteteru (tolaik Jēgers) un Nikolaju Kūlaini. 1938. gadā ilggadējais muzeja uzraugs Zirnis par teicamu darbu tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa otrās pakāpes goda zīmi.

 

Remontējot muzeja telpas un gatavojot ekspozīcijas, papildus tika piesaistīti amatnieki – galdnieks un rāmju meistars Andrejs Šulcs, virsrāmju zeltītājs Gustavs Fedrovics  un citi. Mākslas darbu restaurācijā piedalījās Rīgas pilsētas mākslas muzeja restaurators Kārlis Jurjāns, reproducēšanā tika izmantoti fotogrāfa Frīdriha Nicšes un citu profesionāļu pakalpojumi. 1935. gadā Dzenis lūdza izglītības ministru piešķirt nepieciešamo restauratora štata vietu, jo “muzejam 15 gadu darbības laikā uzkrājies liels skaits mākslas priekšmetu, kurus pakāpeniski vajadzētu uzpost – atjaunot, pārvilkt gleznas uz jauniem audekliem, lakot, – īsi sakot, nodrošināt pret laika zobu”3.

 

Padomju okupācijas apstākļos Dzenis 1941. gada 4. martā bija spiests nodot viņa pārziņā esošās vērtības jaunieceltajam direktoram – kreisi noskaņotajam grafiķim Kārlim Bušam. 5. martā kolēģi bijušajam direktoram uzdāvināja albumu ar fotogrāfijās dokumentētām Valsts mākslas muzeja ekspozīcijām un pateicības vārdiem par divdesmit divos darbības gados paveikto. Astoņi darbinieku paraksti apliecināja cieņu un nelielās komandas spēju tikt galā ar pastāvīgi pieaugošo muzeja darba apjomu.

 

Sākoties Rīgas mākslas muzeju reorganizācijai, pēc Latvijas PSR Tautas komisāru padomei pakļautās Mākslas lietu pārvaldes pavēles Valsts mākslas muzejs pilī bija jāpārveido par Latvijas PSR Vakareiropas mākslas muzeju. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, kad reorganizāciju atcēla, Dzeni tā paša gada vasarā atjaunoja amatā, un muzejs uz laiku atguva agrāko nosaukumu.

 

1 Dāvids, Valts. Valsts mākslas muzejs piecos gados. Domas, 1925, Nr. 4, 313.–314. lpp.; Vecaukums, Dāvids. Valsts mākslas muzeja 5 gadi. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 3, 95.–96. lpp.; Vecaukums, Dāvids. Latvijas Valsts mākslas muzejs. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1928, Nr. 11, 423.–431. lpp.

2 LVA, 1659. f., 1. apr., 16. l., 59. lp.

3 LVA, 1659.f., 1. apr., 24. l., 91. lp.