Rīgas pils – Valsts mākslas muzeja mājvieta

Latvijas karogs Rīgas pils tornī tika uzvilkts 1919. gada vasarā, kad pils pēc Pirmā pasaules kara un tam sekojošajiem juku laikiem nonāca Latvijas valsts īpašumā. Taču brīvības cīņas turpinājās vēl gadu, un šajos neiedomājami skarbajos politiski ekonomiskajos apstākļos 1920. gada sākumā Latvijas valdība Rīgas pilī ierādīja telpas diviem jaundibinātiem nacionāliem muzejiem – Latvijas Valsts mākslas muzejam un Valsts vēsturiskajam muzejam (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs).

1920. gada februārī toreizējais Latvijas Republikas izglītības ministrs Kārlis Kasparsons deva rīkojumu: “Kulturelo vērtību pārzinim Dzeņa kungam. Pagodinos Jums paziņot, ka Jūsu pārziņā esošā Kulturelo vērtību krātuve turpmāk uzskatāma kā dibināmā Mākslas muzeja sastāvdaļa. Lūdzu Jūsu pārziņā esošās mākslas vērtības pārvietot uz Izglītības ministriju un Rīgas pili pēc Mākslas departamenta aizrādījuma.”1

 

Valsts mākslas muzejam telpas tika ierādītas ēku kompleksa vecākās daļas trešajā stāvā, ietverot arī pils bijušās baznīcas zāli. Muzeja komanda – direktors Burkards Dzenis, viņa palīgs Konrāds Ubāns un darbvedis Dāvids Vecaukums – veltīja divus intensīva darba gadus, lai nepiemērotajās telpās iekārtotu pastāvīgo ekspozīciju, ko publikai atvēra 1922. gada 27. maijā. Paralēli tika veikta muzeja kolekcijas priekšmetu uzskaite, organizēti jauni iepirkumi un pārliecināta valdība, ka ekspozīciju izveidē finanses nepieciešamas arī mākslas darbu restaurēšanai, ierāmēšanai un skulptūru postamentu izgatavošanai. Turklāt bija vajadzīgas divas kubikasis malkas gadā, lai astoņpadsmit muzeja krāsnīm tās pietiktu minimālas temperatūras uzturēšanai.

 

Starpkaru periodā Rīgas pils plašajās telpās pēc postījumu novēršanas Latvijas valdība izvietoja daudzas pārvaldes un kultūras iestādes: Valsts kanceleju un Ministru prezidenta biroju, pēc Latvijas Valsts prezidenta posteņa nodibināšanas 1922. gadā – prezidenta darba telpas un rezidenci. Līdzās Valsts mākslas muzejam un Valsts Vēsturiskajam muzejam te darbojās Latvijas Valsts arhīvs (līdz 1930), “Valdības Vēstneša” redakcija un spiestuve (līdz 1938), Folkloras krātuve, Pieminekļu valde un citas institūcijas. Pilī bija arī ap divdesmit dzīvokļu: prezidentam, viņa sekretāram, pils un muzeju darbiniekiem.2 Savā ziņā pils kļuva par “pirmo ēku valstī”, jo tur notika arī oficiālās citu valstu vadītāju diplomātiskās pieņemšanas.

 

Valsts mākslas muzeja vajadzībām gan no arvien augošā mākslas darbu krājuma apjoma, gan prestiža viedokļa Rīgas pils zāles drīz vien kļuva par šauru. Burkards Dzenis, esot muzeja direktora amatā vairāk nekā divdesmit gadu, par savu misiju vienmēr uzskatīja atbilstošāku telpu atrašanu. Vēlamajā izteiksmē – speciāli būvētu jaunu ēku, bet, ja tas nav iespējams, tad plašākas telpas citur, piemēram, armijas arsenālā Jēkaba laukumā (tagad LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”). Latvijas Valsts arhīvā glabājas viņa regulārā sarakste par šo jautājumu ar Izglītības ministriju. Tā 1929. gada 8. novembrī Dzenis rakstīja: “Godātais ministra kungs, (..) līdzšinējās telpas Rīgas pils trešā stāvā nemaz vairs neatbilst muzeja darbu pienācīgai novietošanai, nemaz nerunājot par apgaismojumu, kas ir vairāk nekā trūcīgs. Muzeja pastāvēšanas 10 gados tagadējās telpas ir kļuvušas tik šauras, ka nav vairs sienu, kur gleznas novietot. To var ilustrēt sekošie skaitļi: muzeja īpašumā patreiz ir vairāk kā 800 pie sienām izkaramu mākslas priekšmetu. Rēķinot katra darba ieņemamo platību caurmērā uz 1 metru, muzejam būtu vajadzīgi tekoši 800 metri, bet pašlaik muzeja rīcībā ir tikai 300 metri.”3

 

Rīgas pilī muzejam papildus platību piešķīra 20. gadsimta 30. gadu sākumā, un to veicināja beļģu mākslinieku dāvinājums Latvijas valstij – 43 gleznas, 5 skulptūras un medaļu kolekcija. Jauno beļģu mākslas nodaļu atklāja 1932. gada 15. novembrī Rīgas pils otrajā stāvā. Pie jaunas ēkas Valsts mākslas muzejs tā arī netika. 1941. gadā līdz ar politiskās varas maiņu notika Latvijas muzeju sistēmas pārstrukturēšana. Savāktais latviešu un krievu mākslas krājums pēc Otrā pasaules kara nonāca jaunizveidotajā Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā – bijušajā Vilhelma Purvīša vadītajā Rīgas pilsētas mākslas muzejā, kas arī bija ieguvis ievērojamu nacionālās mākslas kolekciju. Rīgas pilī Valsts mākslas muzeja telpās atvēra LPSR Vakareiropas mākslas muzeju, kura kolekcija apvienoja ārzemju mākslas darbus no Valsts mākslas muzeja, Rīgas pilsētas mākslas muzeja, Rīgas pilsētas vēsturiskā muzeja, Latvijas Universitātes muzeja un citiem. Vēlāk pārdēvēts par LPSR Aizrobežu mākslas muzeju, tad par Ārzemju mākslas muzeju, tas turpināja darbu Rīgas pilī līdz 2010. gadam, kad muzeju reorganizācijas rezultātā tika iekļauts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja struktūrā. Mākslas muzejs Rīgas Birža ir tiešais Ārzemju mākslas muzeja mantinieks.     

 

LVA, 1659. f., 1.apr., 11. l., 1. lpp.

Caune, Māra. Rīgas pils-senā un mainīgā. Rīga: Jumava, 2004, 38. lpp. 

3 LVA, 1659.f., 1.apr., 16. l., 215. lpp.