Burkards Dzenis. Tēlnieks ar muzejnieka misiju

Burkards Dzenis (1879–1966) ir viens no mūsu nacionālās tēlniecības pamatlicējiem, pedagogs un sabiedriskais darbinieks, kurš pildījis jaundibinātā Latvijas Valsts mākslas muzeja direktora pienākumus no 1920. līdz 1944. gadam, ar pārtraukumu 1941. gadā.

20. gadsimta sākumā Burkards Dzenis kļuva par vienu no latviešu profesionālās tēlniecības veidotājiem, modernizētājiem un akmens tēlniecības tradīciju ieviesējiem. Līdzīgi kā brālēns Teodors Zaļkalns un Gustavs Šķilters, mākslinieks Pēterburgā pabeidza Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu (1898–1905), specializējies dekoratīvajā tēlniecībā. Studiju beigās piešķirtā ārzemju stipendija viņam deva iespēju Ogista Rodēna (Auguste Rodin) mācību darbnīcā Parīzē (1906) apgūt impresionisma principus un Maskavā (1907) papildināt pieredzi bronzas liešanā. Pēc atgriešanās no ārzemēm praktiskais lauksaimnieka dēls Ķīšezera krastā Staņģos uzcēla sev darbnīcu un lietuvi. 

 

Dzeņa iecienītajā portreta žanrā Rodēna ietekmē portretēta dzejniece Zemgaliešu Biruta, rakstniece Anna Brigadere, bet Augusta Saulieša ģīmetne tiek atzīta par pirmo granītā cirsto darbu latviešu stājtēlniecībā. Tradicionālākā reālistiskā izteiksmē starpkaru periodā atveidoti komponists Jānis Zālītis, mākslinieks Kārlis Padegs, rakstnieks Antons Austriņš, prezidenti Gustavs Zemgals, Kārlis Ulmanis un citi laikabiedri. Pie tēlnieka daiļrades virsotnēm pieder marmorā kaltais poētiskais “Sievas portrets” (1922), kura sākotnējais impresionistiskais variants tapis Parīzē. Memoriālajā tēlniecībā radīti Emīla Dārziņa, Rūdolfa Blaumaņa, Rūdolfa Pērles, Viļa Olava un citi kapu pieminekļi. Rīgas pilsētvidei darināts gleznotāja Jaņa Rozentāla piemineklis (1936) pie tagadējā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un plastiskie dekori privātām un sabiedriskām ēkām. Nacionālā romantisma garā stilizētās Dzeņa etnogrāfiskās saktas savulaik valkājušas dzejniece Aspazija, operdziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga, aktrises Jūlija Skaidrīte, Lilija Ērika un Marija Leiko. 

 

Sekojot nacionālās mākslas aizsācēju apvienības “Rūķis” ideāliem, Dzenis 1910. gadā Rīgā iesaistījās pirmās latviešu mākslas izstādes rīkošanā, kas pārauga Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā. Tēlnieka liktenīgā saskare ar mākslas darbu vākšanu sākās, darbojoties tās valdē. Pirmā pasaules kara gados kolekcija, ko biedrība ar misijas apziņu krāja nākotnē iecerētajam nacionālās mākslas muzejam, tika evakuēta uz Krieviju. Atbalstot 1921. gadā izteikto Dzeņa lūgumu, savāktie 346 mākslas darbi pēc atgriešanās Latvijā pakāpeniski tika iekļauti Valsts mākslas muzeja krājumā. Kara laikā patriotiski noskaņotais tēlnieks piedalījās gan latviešu mākslas izstāžu organizēšanā Petrogradā un Maskavā, gan leģendāro nacionālās mākslas albumu sagatavošanā, ar kuriem diplomāts Zigfrīds Anna Meierovics 1918. gada augustā devās uz Rietumeiropu, laužot ceļu Latvijas neatkarības starptautiskai atzīšanai. Ar uzlecošas saules emblēmu, ko nosacīti uzskata par pirmo valsts ģerboni, Dzenis 1918. gada nogalē uzvarēja konkursā par jaunās Latvijas Republikas nacionālo simbolu. Šis ģerbonis tika lietots līdz 1921. gada 15. jūnijam, kad Satversmes sapulce pieņēma grafiķu Riharda Zariņa un Vilhelma Krūmiņa izstrādātu valsts ģerboni. 

 

1919. gadā Dzenis kopā ar Konrādu Ubānu, Alfrēdu Puricu, Ģedertu Eliasu un citiem darbojās Mākslas darbu aizsardzības komisijā, turpinot valsts aizsargājamo artefaktu krātuvi pārraudzīt līdz tās likvidācijai nākamajā gadā. Daļa no dramatiskajā varu maiņā un juku laikā savāktajām vērtībām, ko uzglabāja Rīgas Biržas komercskolā (tagad Latvijas Mākslas akadēmijas ēka), nonāca topošā Valsts mākslas muzeja rīcībā, tā veidojot ārzemju mākslas kolekciju pamatu. 

 

1920. gada 15. martā Dzeni iecēla par “Izglītības ministrijas Mākslas muzeja pagaidu pārzini”*. Mākslinieks vadīja jaundibināto valsts muzeju un gādāja par tā krājuma papildināšanu turpmākās divas desmitgades, iesaistīdamies arī valstiski reprezentatīvu izstāžu organizēšanā un dažādu komisiju darbā. 

 

Vienlaikus Dzenis vadīja Lietišķās tēlniecības meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā (1922–1944), kļuva par profesoru (1937), kā arī iekļāvās augstskolas mācībspēku un audzēkņu biedrībā “Sadarbs”. 

 

Tēlnieka kalpošana Latvijas valstij tika novērtēta ar vairākiem apbalvojumiem, tostarp Triju Zvaigžņu ordeni (1938). 

 

1944. gadā mākslinieks ar ģimeni emigrēja uz Vāciju, bet 1950. gadā pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Otrā pasaules kara beigās Valsts mākslas muzejā atstāto nelielo tēva privātkolekciju, godinot viņa piemiņu, jaunākais dēls Atis Dzenis 1993. gadā uzdāvināja tagadējam Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. 

 

* LVA, 1659. f., 1. apr., 11. l., 3. lp.