MEKLĒJAM MOZU: Antīkās un renesanses tēlniecības nolējumu ekspozīcijas iekārtojums

Stāsta Gļebs Panteļejevs – tēlnieks, ekspozīcijas dizaina autors.

 

Man bija svarīgi parādīt šo pēctecību un man bija divi konceptuāli lēmumi. Viens ir tīri saturisks lēmums, ka tam visam, vairāk vai mazāk ir jābūt hronoloģiskā secībā, jo tādu absolūtu precīzu hronoloģisku ķēdīti mēs šajā konfigurācijā, šajās zāles proporcijās, mēs vienkārši nevaram atļauties. Tad ir vajadzīgi atsevišķi kambari, atsevišķas telpas, bet tomēr hronoloģija ir jāievēro un tāpēc šeit ekspozīcija sākas ar Mīrona “Diskobolu” un nedaudziem darbiem no arhaikas perioda un beidzas ar mūsu draugu Mozu.

 

Mozus zāles galā ir konceptuāli pamatots. Tā ir renesanse. Tas ir tas uz ko mēs, cilvēce, atnācām no “Diskobola”. Mozus ir noslēgums šim te periodam, ko var nosaukt par humāno mākslu, mākslu ar humāno ievirzi, nevis izteikt tikai un vienīgi dievišķo, ja mēs runājam par viduslaiku mākslu. Tā atkal ir cita paradigma. Bet tad atkal Mozus mūs atgrieza pie tā, ka cilvēki ir brīnišķīgi, cilvēki ir skaisti.

 

Jautājums par plauktiem, kas domāti neliela formāta darbiem arī ir ļoti būtisks un tur tā secība ir tāda, ka katram periodam ir savs plaukts – tāds arhīva princips, bet tā tomēr ir glabātuve. Neaizmirsīsim arī to, ka tā nav tāda laikmetīga, mobila izstāžu telpa. Tomēr mums visiem jārēķinās ar to, ka tā ir glabātuve un te jebkurā gadījumā eksponātiem ir diezgan liela saspiestības pakāpe. Vispār tā ir ļoti blīva ekspozīcija, bet es darīju, ko varēju, lai katram objektam, katrai skulptūrai atstātu savu privāto telpu un arī zināmā mērā, lai tās komunicētu savā starpā.

 

Mana attieksme pret šīm skulptūrām ir kā pret elkiem un dieviem un es negribu viņas novietot uz zemes sev blakus, tāpēc viņi visi ieņem attiecīgu augstumu, bet viņi nav starp mums, viņi tomēr ir no citas pasaules.