MEKLĒJAM MOZU: Īss ieskats ģipšu nolējumu vēsturē

Ģipša izmantošanas un priekšmetu reproducēšanas tradīcijas bija pazīstamas jau Senajā Ēģiptē. Tāpat senajā Romā bija labi zināmas reproducēšanas tehnikas, kopējot grieķu statujas, bistes un reljefus. Romas impērijas laikā datēta pirmā nolējumu kolekcija, taču, ienākot kristietībai, impērijas noriets ietekmēja ne tikai oriģināldarbu, bet arī to reprodukciju tālāku likteni pretī iznīcībai. 

Antīko skulptūru un ģipša nolējumu atdzimšana un to estētisko vērtību apjūsmošana saistāma ar renesanses laiku. Šajā periodā antīkie mākslas darbi tika uzskatīti par neaizstājamiem, to vērtība par nesalīdzināmu un to attēlotais skulpturālais skaistums – par neatkārtojamu. Neskatoties uz renesanses laika izcilajiem tēlnieku darbiem, šis bija laiks, kad mākslas darbu kopēšana uzplauka, nolējumi ģipsī kļuva par iekārojamiem priekšmetiem aristokrātu, mākslinieku un studējošo privātkolekcijās, kā arī pamazām Eiropas universitātēs, mākslas akadēmijās un muzejos. 

 

Pirms ģipšu nolējumu darbnīcu parādīšanās 18. un 19. gadsimtā skulptūru reproducēšanas darbus veica skoloti mācekļi un ceļojoši amatnieki. Daudzviet Eiropā nolējumus kolekcionēja ar mērķi izglītot sabiedrību, bet nereti, lai veidotu sabiedrības gaumi. Bieži šīs kolekcijas komplektēja, balstoties hronoloģiskā mākslas vēstures izpratnē, un, pieaugot publisko muzeju ietekmei, bija nepieciešams reprezentēt visus mākslas vēstures periodus. Tomēr parasti kolekcijās dominēja Senās Grieķijas, Senās Romas un renesanses skulptūru kopijas. Lielākajos mākslas muzejos, piemēram, Berlīnē un Drēzdenē ģipša nolējumu zāle bija tikpat augstu novērtēta kā gleznu galerijas. Savukārt viens no daudzajiem, kas veidoja privātu nolējumu kolekciju un uzskatīja šos darbus par līdzvērtīgiem to oriģināliem, bija Johans Volfgangs fon Gēte.

 

Gadsimtu gaitā mākslinieki studējuši antīko skulptūru, un to kopēšana saistīta ar viņu izveicību un mākslinieciskās kvalitātes standartiem, arvien prasmīgāk apgūstot un atdarinot ideālo skaistumu. Tāpat valdīja pārliecība, ka sniegbaltie nolējumi izceļ mākslas darba estētisko kvalitāti, un tādejādi ir vieglāk novērtēt mākslas darba patiesās īpašības.

 

Ģipšu skulptūru spožums un posts

Par ģipšu nolējumu spožumu un postu vēl joprojām notiek diskusijas gan mākslas teorētiķu, muzeologu, gan arheologu vidū. Sākums pretrunām meklējams 19.gs. beigās, sociālpolitisko pārmaiņu laikā, kad muzejos arvien vairāk nonāca oriģināldarbi un nedzīvās, trauslās ģipša kopijas nomainīja svaigas, autentiskas lielizmēra skulptūras un dažādi priekšmeti no arheoloģiskajiem izrakumiem un etnogrāfiskajiem lauka pētījumiem. Lai atbrīvotu vietu oriģināldarbiem, skulptūru reprodukcijas bieži vien tika iznīcinātas. Labākajā gadījumā tās nonāca mākslas darbu krātuvēs vai tika atdāvinātas universitātēm. To laiku “augstās” mākslas izpratnei piedēvēja nevis ģipša nolējumus, bet gan antīkās mākslas oriģinālus, kuriem mākslinieciskā vērtība bija noliedzama un izvairīšanās no to eksponēšanas tika uzskatīta par vecā pārvarēšanu un jauna laikmeta sākumu.

 

Ģipša nolējumi mūsdienās 

Kā fēnikss no pelniem, tā arī pēdējās desmitgadēs atdzimst aizmirstās ģipšu nolējumu kolekcijas. Mūsdienās mainījusies šo kolekciju un ģipšu nolējumu funkcionalitāte. Tāpat kā oriģinālam, arī nolējumam piemīt sava dokumentāra vērtība. II Pasaules kara laikā gājuši bojā un bezvēsts pazuduši daudzi antīko skulptūru oriģināli. Saglabājušies ģipša nolējumi ir šo pazaudēto vēstures fragmentu liecības. Salīdzinot un studējot darbus vai skulptūru grupas, kuru oriģināli atrodami dažādos pasaules muzejos, tieši ģipša nolējumi kalpo arī zinātniskajai izpētei. Turklāt nolējums saglabā mākslas darba formu daudz kvalitatīvāk nekā 3D formātā drukāta skulptūra, kurai nav iespējams sīki izstrādāt atsevišķas, smalkas detaļas.

 

Mūsdienu ģipša nolējumu ekspozīcijas daudz vairāk atļauj vietu variācijai un improvizācijai, nekā muzeji ar antīkajiem oriģināldarbiem. Aizvien aktuālākas kļūst ģipšu nolējumu kolekcijas universitātēs, kas parāda ne tikai izglītojošo un pētniecisko saturu, bet gan kalpo arī kā iegansts veidot telpu interakcijai, savienojot dažādas interešu sfēras kā arheoloģija, antropoloģija, mode un pat horeogrāfija. Kā veiksmīgs piemērs tam ir Brīvās Universitātes Berlīnē Antīkās tēlniecības nolējumu ekspozīcija, kurā pasākumi mijas ar integrētām izstādēm, un aizvien biežāk no aizmirstības tiek izceltas nolējumu kolekcijas. Jāmin konceptuāli bagātā Džeimsa Simona galerijas pirmā izstāde “Gluži vai dzīvs”/‘’Nah am Leben’’ (2019/2020) Vācijas galvaspilsētas Muzeju salā, kas bija veltīta Berlīnes Valsts muzeju ģipšu nolējumu darbnīcas divsimtgadei. No 20. gs. vidus līdz pat mūsdienām mākslinieki ne tikai izvēlas ģipsi kā materiālu oriģināldarbiem, bet strādā ar skulptūru (īpaši antīko) nolējumiem. Daži no pasaulslaveniem māksliniekiem, kas izmantojuši ģipša nolējumu tehnikas un antīko darbu kopijas, ir Īvs Kleins, Džefs Kūns, Iza Genckena un Stella Hamberga.

 

Jādomā, ka nolējumu ekspozīcijas un kolekcijas ar laiku atklās vēl jaunas un papildinošas funkcijas. Pilnīgi noteikti, ka ģipsī atlietais Mikelandželo “Mozus” vietējās nolējumu ekspozīcijās visā pasaulē būs kādu laiku pieejamāks nekā oriģināls Romā - San Pietro in Vincoli