Aleksandra Beļcova (1892–1981)
Glezniecība. Grafika. Porcelāns “Baltars”
No 2019. gada 12. oktobra līdz 2020. gada 12. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) būs skatāma izstāde “Aleksandra Beļcova (1892–1981). Glezniecība. Grafika. Porcelāns “Baltars”” – līdz šim lielākā mākslinieces darbu retrospekcija, kas visaptveroši parādīs viņas daudzpusīgo radošo mantojumu.

Aleksandra Beļcova (1892–1981) Rīgā ieradās 1919. gadā un nodzīvoja šeit līdz mūža beigām. Gleznotājas daiļrade kļuva par Latvijas mākslas vēstures neatņemamu daļu, un viņa tiek dēvēta par vienu no pirmajām modernisma māksliniecēm Latvijā.

 

Krievijas Brjanskas novada Suražas pilsētā dzimusī Aleksandra Beļcova māksliniecisko izglītību sākotnēji ieguva Penzas Mākslas skolā, kurā iestājās 1912. gadā. Skolā liela uzmanība tika veltīta akadēmiskajam zīmējumam un kompozīciju tonālo attiecību analīzei. Tā kā Beļcovas sirdij tuva bija modernā māksla, centieni to iepazīt satuvināja viņu ar Penzā studējošajiem jaunajiem latviešu māksliniekiem, to skaitā – Romanu Sutu, ar kuru Aleksandra 1922. gada oktobrī apprecējās.

 

1918. gadā sešus mēnešus Beļcova mācījās Petrogradas Valsts brīvajās mākslas darbnīcās, Natana Altmana klasē.

 

1919. gada maija sākumā Aleksandra Beļcova pieņēma Romana Sutas uzaicinājumu doties uz Rīgu, kas iesāka jaunu posmu viņas dzīvē un daiļradē. Gleznotāja kļuva par Rīgas mākslinieku grupas biedri, piedalījās apvienības izstādēs. Tāpat kā citu jauno mākslinieku darbos, arī Beļcovas gleznās ienāk kubistiskās stilizācijas elementi. Pēc 1925. gada autores kompozīcijās vērojamas tolaik aktuālā Art Deco stila iezīmes un ietekmes no mākslinieka Cuguharu Fudžitas (Tsuguharu Foujita, 1886–1968), savukārt 20. gadsimta 30. gadu sākumā redzama tieksme pēc reālistiskāka tēlojuma, kas vairāk vai mazāk saglabājās turpmākajā darbībā.

 

Aleksandra Beļcova nebija tikai gleznotāja – viņa bija arī ilustratore, grafikas un porcelāna māksliniece. 20. gados grafikā meistare strādāja galvenokārt akvareļa tehnikā, bet 30. gados – pasteļtehnikā. Savā daiļradē Beļcova deva priekšroku portreta žanram, attēlojot tuviniekus, draugus un paziņas.

 

20.–30. gados māksliniece regulāri zīmēja karikatūras tādiem izdevumiem kā satīriskajam žurnālam “Ho-Ho” (1922–1923), avīzei “Sociāldemokrāts” u.c. Pieredze karikatūrā ļāva vairāk iepazīt attēlojamos personāžus, tvert būtiskāko un raksturīgāko. Tas noderēja vēlāk, strādājot kā portretiste.

 

1920. gadu otrajā pusē Aleksandra Beļcova aktīvi darbojās porcelāna apgleznošanas darbnīcā “Baltars”, kurā ietilpa arī Romans Suta un Sigismunds Vidbergs. Trauku apgleznojumos māksliniece bieži izvēlējās motīvus no dažādu tautu folkloras vai veidoja ģeometriski abstraktās kompozīcijas, pievērsās reliģiskiem tematiem.

 

Aleksandra Beļcova strādāja visu mūžu un pat pēdējos dzīves gados bija enerģiska, piedalījās izstādēs un citos mākslas dzīves notikumos.

 

Ekspozīcijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tiks parādīti Aleksandras Beļcovas darbi no vairāku muzeju krājumiem un privātkolekcijām. Šī būs pirmā tik liela mēroga izstāde par godu māksliniecei, kas aptvers jau uzskaitīto – glezniecību, grafiku un “Baltars” porcelānu.

 

IZSTĀDES KURATORE:

Dr. art. Nataļja Jevsejeva, LNMM R. Sutas un A. Beļcovas muzeja vadītāja

Saistītās izstādes
Saistītās preses relīzes