Sv. Jura baznīcas vēsture

Starp Jāņa sētu, Kaļķu, Skārņu un Kalēju ielām Vecrīgā atrodas Konventa sēta. Tās DR malā pie Skārņu ielas uz astoņsimt gadu seniem pamatiem stāv kādreizējās Sv. Jura baznīcas ēka, kurā tagad darbojas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Šī ir senākā saglabājusies mūra celtne Rīgā.

Celta kā zobenbrāļu ordeņa pils kapela, ēka tika būvēta no Daugavas dolomīta, kura gaišās krāsas dēļ to reizēm dēvēja par “Balto akmeņu pili” (Wittenstein, vācu val. - baltā pils). Rakstītajos vēstures avotos ordeņa pils kapela pirmo reizi minēta Indriķa hronikā 1209. gadā.

 

Baznīcas arhitektūru raksturo lakoniskais romānikas stils – biezi mūri, augstas, šauras logu ailes ar pusloka pārsedzi, skaidras formas. Par visas pils plānojumu ir maz informācijas. Pils mūri gadsimtu gaitā ir nojaukti, tāpēc vienīgās ziņas iegūtas nelielos pārbaudes izrakumos. Tajos atrasti tikai atsevišķi 13. gs. celtņu pamatu fragmenti, kas neveido vienotu būvbloku. Jau 13. gs. ordeņa pils kapela tika nosaukta bruņinieku aizbildņa Svētā Georga jeb Jura vārdā.

 

Viduslaikos attiecībās starp ordeni, Rīgas arhibīskapu un rīdziniekiem valdīja spriedze, kas nereti izvirda bruņotos konfliktos. Kā viens no tumšākajiem gadskaitļiem celtnes vēsturē ierakstīts 1297. gads, kad Rīgas iedzīvotāju konflikts ar ordeni pārauga atklātā cīņā un tika izpostīta ordeņa pils. Neskarta palika vien Sv. Jura kapela. Jaunās pils būvniecībai ierādīja vietu Daugavas malā, kur 13. gs. atradās bīskapa Alberta dibinātais Sv. Gara hospitālis jeb konvents, kuru savukārt pārcēla uz vecās ordeņpils vietu. Tā nu bijušo pirmo ordeņpili Rīgas upes krastā sāka saukt par Svētā Gara konventu. 1488. gadā te iemājoja Terciāru ordenis, bet Svētā Jura baznīcu pārdēvēja par Svētā Gara baznīcu. 16. gs. kādā no Konventa sētas ēkām tika ierīkota nabagmāja.

 

Jaunie laiki un priežu masti

Reformācijas kustība, kas Eiropā iezvanīja jaunu laikmetu, Rīgā aizsākās 16. gs. 20. gados, mainot arī ēkas stāstu. Pilsētnieki centās atbrīvoties no arhibīskapa varas, un daudzus Rīgas dievnamus satricināja baznīcu grautiņi. 1554. gadā Sv. Jura baznīcai noņēma zvanu un pilsētas rāte agrākās lūgšanu telpas izīrēja kā noliktavas. Draudzes telpu pārbūvēja, sadalot vairākās daļās ar starpsienām un iebūvējot starpstāvu pārsegumus. Sākās jauns posms ēkas vēsturē.

 

Nu te smaržoja pēc koka, bet rituālos dziedājumus un zvanu skaņas nomainīja strādnieku izsaucieni. Kaņepāji, lini, priežu masti – preces, kas 17. gs. vidū aizpildīja agrākās dievnama telpas. Tā kā ēka sākotnēji tika celta ordeņa vajadzībām, tā atradās tirdzniecībai stratēģiski izdevīgā vietā – blakus Rīgas upes ostai un tirgus laukuma tuvumā. Pēc pārbūves to pielāgoja jaunajai preču glabātuves funkcijai un iesauca par “baložu noliktavām”, jo katras noliktavas fasādē bija iemūrēts akmenī izcirsts vainags, kam vidū uz vara plāksnes uzgleznots balodis – Sv. Gara simbols. Zilais, Baltais un Brūnais balodis – pēc putnu krāsas sāka dēvēt arī noliktavas, kas sadalīja bijušās baznīcas telpas. Šie apzīmējumi saglabājās līdz pat 20. gs. otrajai pusei, kad Mihaila Čehova Rīgas krievu drāmas teātris te glabāja izrāžu rekvizītus.

 

Dizaina vēstures liecības

20. gadsimta 80. gadu beigās gandrīz astoņus gadu simtus senajā celtnē aizsākās Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja ēra. No 1986. līdz 1989. gadam Polijas senatnes pieminekļu restaurācijas firma veica ēkas atjaunošanu, to pielāgojot nākamā muzeja vajadzībām. 1989. gadā tika dibināts Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs. 2005. gadā tas tika pārdēvēts par Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju.

 

Šodien ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, un tā biezās mūra sienas glabā pilsētas vairāk nekā 800 gadu garo vēsturi, kas paveras muzeja apmeklētājiem.

 

Lielajā izstāžu zālē, kas ierīkota bijušās baznīcas lūgšanu telpā, un abās augšstāvu ekspozīciju zālēs ir saglabāti 17. gs. masīvie koka balsti un starpstāvu pārsegumi. Atjaunotais triumfa loks atklāj kādreizējās altārtelpas apsīdas apjomu, bet vietām noņemtais apmetums daļēji atsedz romānikas laika mūri un sienu nišas, kā arī augstās logu ailas. Romānikas arhitektūra šodien pārsteidz ar savu formu skaidrību un vienkāršību, kas kopā ar smagajām koka sijām un Latvijas dizaina spožākajiem paraugiem veido ļoti īpašu atmosfēru.