Latvijas māksla 1985–2000

80. gadi Latvijas mākslā bija nozīmīgu pārmaiņu periods. Par spilgtu mākslas epizodi kļuva neoekspresionisms: mākslinieki izvēlējās iespaidīgus darbu izmērus un attēloja milzīgas, patētiskas un deformētas figūras – dehumanizētās sabiedrības metaforas.

Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks, Edgars Vērpe un Aija Zariņa veidoja mākslinieku grupu, kuras darbība 80. gados sabalsojās ar vācu neoekspresionismu, itāļu transavangardu un amerikāņu Bad Painting. Neoekspresionisma kolekcijas spožākā lappuse bija tā sauktās supergrafikas. Ojāra Pētersona, Andra Brežes, Kristapa Ģelža un Jura Putrāma lielformāta sietspiedēs parādās padomju sabiedrības zīmes, simboli un pretrunas, liekas, ka mākslas darbu tēli tiecas pārvarēt kādus eksistenciālus šķēršļus. Šī mākslinieku paaudze ieguvusi apzīmējumu “robežpārkāpēji”, viņi ir sava laikmeta avangards, kas sāka darboties politisko pārmaiņu laikā un veicināja šīs pārmaiņas.

 

Abstrakcionisms padomju gados bija tabu, tāpēc Latvijā šis mākslas virziens izpaudās novēloti – tikai 90. gados, kad vairs nebija ideoloģisko aizliegumu. Šajā laikā aizsākās arī intensīva komunikācija ar latviešu trimdas māksliniekiem, kuru daiļrade veidojusies abstraktā ekspresionisma ietekmē.

 

Konceptuālisms Latvijā ienāca 80. gadu vidū, tā priekšvēstnesis bija 1984. gada izstāde “Daba. Vide. Cilvēks” Sv. Pētera baznīcā. Šis notikums bija apvērsums un ievadīja performances, objektu un instalāciju laikmetu, kas pilnā mērā uzplauka, sāka dominēt un 90. gados atvirzīja glezniecību no tās vadošās lomas. Šī laika ideju resurss bieži bija politika, ekoloģija, sociālā dzīve. Redzamākie instalāciju mākslinieki šajā laikā bija Oļegs Tillbergs, Andris Breže, Gints Gabrāns un Vilnis Zābers.

Saistītās galerijas